2021.gada 1.novembris

Ja vien negriežaties automobiļu restaurācijas orbītā vai neesat kaut vai pastarpināti saistīti ar šo nozari, AutoClassic vārds jums visdrīzāk būs enigma. Es pats šo nosaukumu pirmo reizi dzirdēju pirms gadiem astoņiem, to vairākkārt pavadot komentāram, ka runa ir par vienu no labākajiem uzņēmumiem visā Eiropā.

Apzinoties, ka Latvija nav nekāds autorūpniecības epicentrs, tas katru reizi raisīja gan cerību, ka pie mums notiek kaut kas plašākas publikas acīm neredzams, taču interesants, gan zināmu skepsi, jo... tā taču nevar būt, ka pie mums notiek kaut kas ievērības cienīgs.

Jā, Latvijā ir tradīcijas, un kurš gan nebūs dzirdējis par Rīgas Motormuzeja dārgumiem un, piemēram, Gunāru Dortānu ar viņa komandu vai Andreju Rodi no Mārupes, vai Andri Štālu, un vēl citiem. Taču gandrīz uz rūpnieciskiem pamatiem uzlikta klasisko automobiļu restaurācija skanēja teju vai kā teiksma.

Patiesību sakot, tad pat iepriekšējās desmitgades pirmajā pusē bija mēģinājumi uzņemt kontaktus ar AutoClassic, taču pieklājīgai sarunai tā arī nesekoja tikšanās. Taču dzīvē viss mainās.

Ciktāl runa ir par neparastiem, dārgiem automobiļiem un sava veida slēgtu klubu kultūru, Rīgas rajons, kurā nokļūst, nobraucot no Dienvidu tilta uz Grindex pusi, ir interesanta vieta, un AutoClassic ir viens no diviem (ja to vispār ir vairāk) tās punktiem.

Uzņēmums atrodas kādreizējā rūpniecības rajonā – vienā no tām teritorijām, kurās mūsdienās ir noliktavas ar vairāk vai mazāk modernām fasādēm un pie iebraukšanas jāsaņem caurlaide.

Apmetot līkumu vairākām ēkām Krustpils ielā pašā dibenplānā atrodas vēl viena, taču paviršam vērotājam tās saistība ar automobiļu restaurēšanu nav acīmredzama – vienīgais, kas nodod iespējamu pareizo lokāciju, ir daži ārā stāvoši automobiļi, kas tāpat vien uz ielas nav redzami, vēl jo vairāk vienuviet.

Kad esmu klāt un diviem kungiem paskaidroju, kālab esmu ieradies, nopīkst durvju elektroniskā caurlaide, un, lūk, mēs esam iekšā.

Tas, ko redzu ir prāva darbnīca ar ražošanas telpām tipiski augstiem griestiem. Saņēmis instrukciju, kāpju augšā pa trepēm, eju garām stiklotām kabinetiem, vienā no tiem manot vīru pie šujmašīnas, līdz beidzot nonāku galamērķī. Tur viņš ir – Marks Mejerovs, AutoClassic dibinātājs un īpašnieks. Rokasspiediens, dažas pieklājības frāzēs, un minūti vēlāk mēs dodamies iepazīšanās vizītē.

Mūsu gājiens atgādina pārvietošanos pa kanālu ar slūžām, jo ejam cauri vairākiem nelieliem cehiem. Lūk, motoru meistari, lūk, automobiļu montāža un demontāža, lūk, virsbūvju remonts.

Katrā postenī rosās vismaz pāris meistaru, un dažādās restaurācijas fāzēs redzamie automobiļi atgādina materializējušos automobiļa vēstures grāmatu. Te ir Ferrari 250, Mercedes SL, un jāsaka, ir nedaudz savādi redzēt automobiļus, par kuriem ne reizi lasīts un kuri redzēti pasākumos vai filmās, tik intīmā veidā. Es vēl nekad nebiju redzējis, kā izskatās slavenais Jaguar E-Type monokoks ar pieskrūvētajiem rāmjiem, un man nebija ne jausmas, cik pamatīga cauruļu konstrukcija slēpjas zem Ferarri Dino virsbūves.

Mēģinot vilkt paralēles ar paša pieredzi, neko citu tik lielu nespēju iedomāties, bet prātā nāk Alpina, kur biju kaut kad 2000. gadu otrajā pusē un kur, ja tā var teikt, maģiskais mijās ar prozaisko.

Godīgi sakot, pēkšņo iespaidu dēļ esmu nedaudz samulsis, jo, klausoties īpašnieka stāstītajā, jūtos kā auto vēstures testā, kuru lielā mērā nemaz neizturu, taču mēs drīz esam atpakaļ ‘direktora kabinetā’.

Pirmā atklāsme, kas varbūt ir, bet varbūt nav pārsteidzoša – no Daugavpils nākušais Marks Mejerovs ne vienmēr bijis automobiļu cilvēks un varbūt par tādu – vispārākā pakāpē – arī nebūtu kļuvis, ja ne tas, ar ko saskārāmies mēs visi,– 2008. gada ekonomiskā krīze.

“SIA AutoClassic pastāv kopš 2009. gada. Līdz tam man bija cits uzņēmums pavisam citā jomā. Viss sākās ar automobiļu kolekcionēšanu sev pašam. Tas bija kādā 2000. ,2001. gadā. Sāku interesēties par BMW pirmskara spēkratiem un nejauši uzgāju BMW Dixi (vēlāk šo auto iegādājās kāds Motormuzeja darbinieks). Pirmajam pirkuma sekoja nākamais, un mani ievilka kolekcionēšanas azarts,” stāsta M. Mejerovs.

“Vēlākie gadi bija labi biznesā, un man izveidojās diezgan liela pirmskara un pēckara BMW automobiļu kolekcija, kurā bija arī BMW M1 un 2002 turbo. Līdztekus braucu uz dažādām izstādēm, meklējot automobiļus, un vēroju tendences; skatījos, kas patīk cilvēkiem. 2009. gadā man bija apmēram 20 automobiļu un tik pat motociklu. Savas pirmās mašīnas vedu restaurēt pie Andreja Rodes un ar interesi skatījos, kā viņš strādā, taču man pašam par tehniskajām lietām izpratnes nebija.”

Kā daudziem, 2009. gada pārmaiņas ekonomikā uzņēmējam atnāca ar pārbaudījumiem, un biznesam, kam tik labi bija veicies iepriekš, nācās uzlikt krustu. Jau atkal – kā daudziem – M. Mejerovam tas bija pavērsiena punkts, un viņš pirmo reizi nolēma izmēģināt roku un uztaisīt kādu auto komerciāli. Būdams BMW entuziasts, viņš sāka tieši ar bavāriešu marku, un pirmie projekti tapa no automobiļiem, ko viņš ieveda no Igaunijas. Paralēli sākās piemērotu telpu meklējumi, jo pirmie spēkrati tapa prozaiskos apstākļos Jūrmalā.

“Krīzes iespaidā sāka parādīties normāli nekustamā īpašuma piedāvājumi – iepriekš tam bija vajadzīgs vismaz miljons. Pārdevu daļu kolekcijas un iegādājos pirmo ēku (vienu no tagadējās darbnīcas daļām). Parādījās AutoClassic.lv interneta vietne, nopirkām iekārtas, projektu automašīnas un sākām kaut ko restaurēt. No sākuma tās bija divas, trīs mašīnas, pēc tam piecas, sešas, astoņas. Pēc 2009. gada mēs piedzīvojām strauju izaugsmi, iegādājāmies papildu zemi un uzcēlām šo ēku. Pašlaik mūsu kapacitāte mums ļauj vienlaikus strādāt ar 15-18 automobiļiem,” pirmos AutoClassic soļus atceras M. Mejerovs.

Nē, jūs neesat vienīgie, kurus pārsteidz tāda mērogu maiņa, bet acīmredzot “kvantu lēciens” ir izskaidrojams ar uzņēmēja gēnu un uzdrīkstēšanos strādāt ar globālu vēzienu. Ilustratīva ir epizode, kad M. Mejerovs vienā no Monterejas auto nedēļas (Monterey Car Week) – lielākajā klasisko auto pasākumā pasaulē, kur jaunus īpašniekus ik gadu augustā atrod tūkstošiem spēkratu – sapazinies ar Discovery kanāla raidījuma Chasing Classic Cars vadītāju Veinu Karīni, kurš vēlāk ASV pārdevis arī astoņas rīdzinieku taisītās mašīnas.

“Paralēli sākām strādāt ar Eiropu – ar dažiem vācu dīleriem, un pamazām kļuva skaidra mūsu specializācija. Lieta tāda, ka mēs varam uztaisīt daudz ko, bet tā kā mums nav sava vietējā tirgus, uzreiz nācās eksportēt, tāpēc bija jāizvēlas markas un modeļus, kam ir laba rentabilitāte un stabils noiets, turklāt mums jāspēj konkurēt ar uzņēmumiem Polijā un citās valstīs. Pārsvarā mēs strādājam ar diviem klasiskajiem Mercedes-Benz modeļiem – 190SL, 280SL – un diviem Jaguar – E-Type un XK. Taisījām arī Porsche, taču pašlaik esam paņēmuši pauzi, jo tirgus ir kļuvis nedaudz nesaprotams. Tas, ka mums te ir Mercedes 300SL un Ferarri, un savulaik savedām kārtībā Lamborghini Countach, vairāk saistīts ar to, ka man patīk neparasti izaicinājumi, un ir klients, kurš ir gatavs finansēt visu restaurācijas procesu,” skaidro M. Mejerovs.

Un tomēr ir pagrūti iztēloties, ka kāds Vakareiropas naudasmaiss bez iepriekšējas pieredzes varētu gribēt taisīt savu auto Latvijā.

“Reiz vienam senam vācu dīlerim, kurš tirgo automašīnas par cenu no 500 tūkstošiem līdz trim miljoniem, parādīju mūsu katalogu un pastāstīju, ko darām, un viņa atbilde bija – viss ir lieliski, malači! Bet – bez apvainošanās – es nekad nedošu jums taisīt mašīnu. Kāpēc? Tāpēc, ka jums nav “fīlinga”, nav tradīcijas. Vācieši pamatoti uzskata, ka viņiem ir milzu tradīcijas ražošanā un auto inženierijā. Un tur neko neiebildīsi. Bet! Rokas ir arī mums, un ir galva uz pleciem. Protams, savākt komandu bija sarežģīti un viss notika pakāpeniski. Tā ir vēl viena lieta, kur mums par labu nospēlēja krīze,” stāsta M. Mejerovs.

Tā AutoClassic īpašniekam, kurš pats ir diplomēts tehnisko procesu automātikas un vadības speciālists un vēlreiz atklāti uzsver, ka tehniskajās lietās nav stiprs, pamazām pievienojās komanda, kurā ir divi aviācijas inženieri, automobiļu inženieri, Maskavas Automobiļu un autoceļu institūta absolvents, taču tikai diviem – bleķiniekiem – bija pieredze tieši auto restaurēšanas jomā. “Mēs visi kopā esam mācījušies caur pieredzi, un, protams, es tagad orientējos daudzās lietās, taču galvenie speciālisti ir mani kolēģi.”

Kopš uzņēmuma darbības sākuma ir pagājuši divpadsmit gadi, un šajā laikā tas ir “izlaidis” vairāk nekā simts automobiļus. Mūsu sarunā aizdomājos, kur gan rodas tā saucamie donori. Simts mašīnas Rīgā, nezin cik Polijā, nerunājot par Vakareiropu – kā šie “pērļu zvejnieki” atrod jaunus medību laukus un vai tādi vispār eksistē? Galu galā runa ir par automobiļiem, kas nebija nekāda masu produkcija.

“Pārsvarā automobiļi nāk no ASV. 50. gados pēckara Eiropa vēl bija nabadzīga, bet Štati ļoti bagāti, un astoņdesmit, varbūt pat deviņdesmit procenti Eiropas luksusa auto ‘aizpeldēja’ pāri Atlantijas okeānam,” nelielu vēstures stundu sniedz M. Mejerovs.

ASV, pēc viņa teiktā, darbojas daudz skautu jeb aģentu, kas turpina uziet automobiļus, ko pārdod lielākiem dīleriem. “Arī mums ir partneri, pie kuriem iegādājamies mašīnas, un laiku pa laikam kaut ko atrod sīkie aģenti. Esmu drošs, ka mūsu mūžam mašīnu pietiks.”

“Arī SL, ko tagad taisām, ir nācis no ASV – to pat rādīja CNN ziņās. Mašīna, ko nopirka mūsu klients, bija briesmīgā stāvoklī. Kad to pabeigsim, sūtīsim uz Šveici.”

Antīko un klasisko spēkratu nepazinējam varētu likties, ka mašīnas, kas atrodas privātajās kolekcijās, ir “apglabātas uz visiem laikiem”, jo vai gan privātas kolekcijas jēga nav tajā, ka auto pieder vienam cilvēkam. Taču M. Mejerovs norāda, ka tas ir vēl viens to avots, un patiesībā automobiļi ir nemitīgā apgrozībā.

“Ļoti bieži automašīnas pārdod ļaudis gados, jo ne vienmēr ir, kam tās nodot tālāk, vai cilvēki meklē veidu, kā sadalīt mantojumu. Ja neskaita valstij piederošu muzeju kolekcijas, auto agrāk vai vēlāk tiek pārdoti. Nav retums tādi gadījumi, ka auto pārdod uz ASV, tad tas atgriežas Eiropā un vēl pēc kāda laika aizceļo atpakaļ. Vai uz Japānu un atpakaļ. Piemēram, mums bija Mercedes 300SL. Klienta uzdevumā lidoju uz Floridu to skatīties – mašīna bija nākusi no Ekvadoras.To bija iegādājies bagāts ekvadorietis, taču sākumā viņš dzīvoja Eiropā un ar auto vizinājās Nicā. Un tagad mašīna atkal ir Nicā,” atceras M. Mejerovs.

Mēs jau vairākkārt esam pieminējuši konkurentus no Polijas un citām valstīm, kas, ņemot vērā Latvijas novietojumu attiecībā pret Rietumeiropu, vienmēr šķiet sāpīga tēma. Kā Latvijas uzņēmums var pārlēkt viņu galvām?

“Ārēji gatavās mašīnas izskatās līdzīgi, bet poļi ir pasaules čempioni visu uztaisīt lētāk. Mēs neesam spējīgi ar viņiem konkurēt cenu ziņā, un tas ir viens iemesls, kādēļ vairāk pievērsāmies Jaguar. Taču es uzskatu, ka mūsu kvalitāte ir augstāka. Bet ir viena lieta – atšķirībā no mums, kuri uzstāj, ka visu darīs paši, katrs par sevi,– poļi specializējas un kooperējas. Vieni taisa tikai motorus, citi tikai virsbūves, vēl citi salona detaļas. Viņi strādā kā liela grupa un cits pie cita ļoti turas. Tas ļauj uzturēt lielu apjomu, un ir firmas, kas taisa 30-40 mašīnas gadā. Esmu piedāvājis tādā veidā strādāt arī Latvijā, bet nekas nesanāk.”

Lai būtu starptautiskajā apritē un klientu redzes lokā, AutoClassic no septembra līdz jūnijam teju katru mēnesi piedalās izstādēs visdažādākajās Eiropas valstīs. “Kad divus gadus sevi bijām rādījuši Esenē, Štutgartē, Briselē, Māstrihtā, Berlīnē, Zalcburgā un, piemēram, Padovā, mūs un mūsu mašīnas ievēroja. Otrkārt, Vācijā ir tāds Motorworld centru tīkls (Motorworld.de, kompleksi, kuros auto tēma ir apvienota ar visdažādākajām izklaides iespējām), un šādā centrā Ķelnē mums ir sava pārstāvniecība un savs cilvēks. Tas mums ļauj parādīt sevi un labāk strādāt ar Vācijas klasisko automobiļu dīleriem. Protams, tas nozīmē arī komisijas par starpniecību, bet no tā nav iespējams izvairīties.”

Pateicoties šīm un citām aktivitātēm, AutoClassic automobiļi ir nonākuši garāžās daudzās Rietumeiropas valstīs, ASV, Japānā, pavisam nesen pirmo reizi arī Krievijā.

Tikmēr vietējais noiets, kā izrādās praktiski neeksistē. “No vairāk nekā simts automašīnām, ko esam uztaisījuši, Latvijā palikušās var saskaitīt uz vienas rokas pirktiem, un viena pieder pa īstam vietējam kolekcionāram. Ja nerunā par senajiem spēkratiem, tad man Latvijā ir zināma viena patiešām augstvērtīga kolekcija.”

Drošības labad pārjautāju – ar ko izcila restaurācija atšķiras no viduvējas?

“Ar darba izpildes laiku un profesionalitāti. Visam jābūt izdarītam tā, it kā automašīnu taisītu priekš sevis – bez atkāpēm. Un ir vēl viena nianse – es automobili uzskatu par pabeigtu tikai tad, kad tam ir veikts tests. Es personīgi ar katru mūsu auto braucu 400-500 km un ar nolūku izvēlos apstākļus, kuros kļūst redzams, vai nav kādas tehniskas problēmas, piemēram, motora pārkaršanas satiksmes sastrēgumos u.tml.” stāsta M. Mejerovs.

Kad runa ir par tik garu darba periodu, neviļus paraugies retrospektīvi, bet tas nozīmē, ka ieraudzīsi ne tikai veiksmes un panākumus apliecinošas epizodes – teiksim, izsolē Arizonā par 302 tūkstošiem pārdotu mašīnu (Mercedes-Benzs 190SL), kas taisīta AutoClassic darbnīcā – bet arī tādas reizes un notikumus, ko... nemaz negribas atcerēties.

“Jā, it sevišķi sākumā. Piemēram, mašīna jāved uz Eseni, bet motors spļauj dzesēšanas šķidrumu. Trīs naktī, visi jau palikuši traki, un izrādās, ka jaunais radiatora vāciņš ir brāķis. Gadās, ka meistars salikšanas gaitā nejauši nomet zemē durvis. Tagad tam izmantojam savu tehnoloģiju, bet agrāk gadījās, kas pirms krāsošanas nepielaikojam hromu.

Ir bijušas traģikomiskas situācijas ar krāsojumu – krāsa nāk no viena trauka, bet, izbraucu auto dienasgaismā, un izrādās, ka virsbūves paneļi izskatās atšķirīgi. Patiesībā šis tas gadās visu laiku, bet tur neko nevar darīt – strādā cilvēki, un tas ir roku darbs. Taču tādi starpgadījumi nedrīkst aizkavēt, jo mums nav lielu finansiālo rezervju – ja klients nesaņem mašīnu, nauda neienāk, bet ikmēneša izdevumi nekur nepazūd. Lokomotīvei ir jābrauc!” skaidro M. Mejerovs.

Pieaugošais jangtaimeru pasākumu dalībnieku skaits un kopumā aktīvā automobilistu dzīve var radīt iespaidu, ka automobiļi ir jauna blokķēdes valūta, un naudas ieguldīšana automobiļos, ja zina, ko dara, tiešām ir izdevīga.

AutoClassic šefs izceļas ar rūdīta pragmatiķa pieeju, tāpēc jautāju, kādu padomu viņš varētu dot “jaunajiem investoriem” vai vienkārši entuziasma pilniem jaunpienācējiem.

“Es vienmēr sekoju noteiktam komercijas principam – automašīnas, kas bija ekskluzīvas un nāca no modeļu gammas virsotnes 50. un 60. gados, ir ekskluzīvas arī tagad. Ikdienas automobiļiem, pat ja tie ir jaudīgi vai vēl kaut kādā veidā neparasti, nav tādas vērtības.

Un tieši tas pats ir spēkā arī attiecībā uz vēlāko gadu automobiļiem. To labi rāda cenas. Kad mēs sākām strādāt, Mercedes 190SL pārdevām par 105-110 tūkstošiem, tagad – par 189 000. Sava nozīme, protams, ir arī vēsturiskajai atmiņai – cilvēki parasti vēlas auto, ko redzējuši savā bērnībā vai agrā jaunībā – un nostaļģijai, bet ir atšķirība, vai ar to nodarbojas tā, kā mēs, vai iegādājas hobijauto, ar ko pastrādā, kad ir iespēja.”

Esmu pārsteigts, kad uzzinu, ka pats pats AutoClassic īpašnieks ir, kā saka, kurpnieks bez kurpēm. Nu, gandrīz bez, jo vienu Jaguar XK120 kabrioletu sev tomēr ir paturējis. Atceros, kā reiz kāds kolēģis auto dīlerus salīdzināja ar suteneriem, kuri mašīnām liek strādāt, bet tās nemīl, tālab nevaru nepajautāt – vai pa šiem gadiem kāds auto sirdī iekritis īpaši vai..?

“Es teikšu tā – kolekcionēšana man vairs nav interesanta. Daudz interesantāks ir automobiļu meklēšanas, atrašanas, atjaunošanas process, apziņa, ka pārvari negaidītus izaicinājumus. Ir interesanti strādāt ar mašīnām, kuras pie mums vēl nav bijušas, ar to pašu Dino. Es nejūtu pieķeršanos kādai mašīnai.Vienīgais, par ko man žēl, ir BMW M1 no manas personīgās kolekcijas. Interesanta mašīna ar visu tās neparasto vēsturi. Bet... ja to nebūtu pārdevis, es nebūtu varējis nopirkt to ēku, jo tolaik tā bija puse no iegādes summas.”

Es neuzdrošinos atzītam automobiļu restaurēšanas speciālistam taujāt, vai varbūt automobiļa ceļš vispār ir nobraukts, vismaz tradicionālā nozīmē, bet saruna tikpat ieņem tādu gultni.

“Manai vecmāmiņai tagad ir 97 gadu. Viņas tēvs turēja parfimērijas veikalu un pudelēs pārdeva benzīnu. Poļu muižnieks, kuram vienīgajam visā apkārtnē bija automašīna, brauca to pirkt. Varbūt nākotnē būs analoģiski. Varbūt autobraukšana, kādu to pazīstam šodien, kļūs par atavismu, un automobiļi – par unificētu iPhone. Bet šodienas neparastākās mašīnas kļūst vēl tikai ekskluzīvākas. Nevis rīt vai pēc trim gadiem, bet pēc gadiem divdesmit, un... mēs atkal iesim uz aptieku pēc benzīna.”

Karstākie piedāvājumi auto tirgū! Nepalaid garām iespēju ietaupīt...

Apskati What Car? sludinājumus šeit!