2012.gada 16.janvāris

Atvērt galeriju

Nav nekādu šaubu, ka ātruma režīma ievērošana ir jākontrolē. Taču – vai soda iekasēšana par + 1 km/h nav vistīrākā naudas raušana, kam nav ne mazākā sakara ar satiksmes drošību?

Piedāvājam jurista Edgara Džeriņa komentāru par atsevišķām fotoradaru izmantošanas niansēm.  

Fotoradaru izvietošana

Vērīgāki autovadītāji jau būs ievērojuši, ka šobrīd fotoradarus izvieto galvenokārt vietās, kur negadījumi nav manīti, turklāt tuvumā nav ne skolas, ne gājēji (piemēram, uz Krasta ielas, iebraucot Rīgas centrā).

Bieži vien fotoradari pat uzkrītoši tiek slēpti, lai tos nevarētu redzēt, tiem tuvojoties (turpretim, piemēram, braucot cauri Lietuvai un Polijai, pirms katra fotoradara ir informācija par to). Kāds tiesnesis Vācijā pirms aptuveni gada pat atteicās sodīt ātruma pārkāpējus, jo fotoradari „nevis palielina drošību, bet izspiež naudu no braucējiem.” 

Kas jāsoda – transportlīdzekļa īpašnieks vai vadītājs?

Latvijā sods par pārkāpumiem, kuri fiksēti ar fotoradariem, prettiesiski tiek piemērots transportlīdzekļa īpašniekam, nevis vainīgajam vadītājam, kā to nosaka likums. LAPK 149.8p. skaidri un gaiši ir teikts, ka „uzliek naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam.”

No šī panta skaidri un gaiši izriet, ka policijai pēc foto un transportlīdzekļa reģistrācijas numura ir jānoskaidro transportlīdzekļa vadītājs un jāsoda tas. Vitronic fotoradars nodrošina iespēju fiksēt vadītāju (lietošanas instrukcijas 4.1.pkt.). Gan radara ražotājvalstī Vācijā, gan tepat kaimiņos Lietuvā soda pārkāpumu izdarījušo vadītāju.

Ko apgalvo policijā?

Policija savu rīcību mēdz attaisnot ar CSL 43.6p. 5.d., kura paredz, ka protokolu-lēmumu triju dienu laikā nosūta transportlīdzekļa īpašniekam/turētājam. Taču, pirmkārt, šajā pantā nekas nav teikts, ka policijai ir tiesības lēmumā kā pārkāpēju norādīt kādu citu, nevis LAPK 149.8p. norādīto vadītāju, kurš izdarījis pārkāpumu.

Otrkārt, CSL 43.6p. 5.d. ir acīmredzami neloģiska, jo lēmums par soda uzlikšanu kā jebkurš administratīvais akts ir jāsūta personai, attiecībā, uz kuru tas pieņemts - šajā gadījumā vainīgajam vadītājam. Līdz ar to ir acīmredzams, ka viens no šiem pantiem ir jāgroza attiecībā no tā, ko likumdevējs vēlas sodīt – pārkāpēju vai īpašnieku. Pareizi  būtu sodīt pārkāpuma izdarītāju, kā tas šobrīd tiek paredzēts LAPK 149.8p.

Kā sodīt ātruma pārkāpēju?

Saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu ir jānoskaidro un jāsoda pārkāpumu izdarījušais vadītājs. Vienkārši tas ir tajā gadījumā, ja transportlīdzekļa īpašnieks un fotoattēlā redzamais vadītājs ir viena un tā pati persona. Šādā gadījumā policija salīdzina datubāzē esošo īpašnieka foto un fotoattēlā redzamo foto. Ja līdzība ir acīmredzama, tad pieņem lēmumu attiecībā uz šo personu un nosūta lēmumu šai personai.

Savukārt, ja attēli nav līdzīgi, pilnīgi atšķiras vai īpašnieks/turētājs ir juridiska persona, tad policijai ir jānoskaidro braukušā vadītāja personība. CSL 20.p. 5.d. transportlīdzekļa īpašniekam uzliek pienākumu sniegt ziņas par personu, kura vadīja auto pārkāpuma konstatēšanas brīdī. Gadījumā, ja transportlīdzekļa īpašnieks nesniedz informāciju, viņam piemēro naudas sodu LVL 30,00-100,00 saskaņā ar LAPK 149.4p. 9.d.

Prettiesiska situācija

LR Tiesībsarga R.Apsīša 07.09.2009. atzinumā Nr.6-8/805 pamatoti norādīts (4.lpp. 1.rindkopā): „... paziņojums par nesamaksāto naudas sodu, kas pēc būtības ir lēmums ..., tiešā veidā rada tiesiskas sekas trešajai personai – transportlīdzekļa īpašniekam. ... .”

APL 79.p. 2.d. nosaka: „Privātpersona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses attiecīgais administratīvais akts ierobežo un kura administratīvajā procesā nav bijusi pieaicināta kā trešā persona, var šo administratīvo aktu apstrīdēt. ... .”

Diemžēl šobrīd ir radīta prettiesiska situācija, kurā piemēroto sodu ir liegts apstrīdēt t/l īpašniekam (transportlīdzekļa īpašnieka pieteikums netiek pieņemts, atsaucoties, piemēram, uz LR Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 14.03.2006. lēmumu Nr.SKA-189/2006).

No teiktā izriet divi risinājumi. Vai nu jāsāk ievērot pašreizējais tiesiskais regulējums, sodot pārkāpumu izdarījušo vadītāju (iespējams, ka tas netiek darīts, jo prasa ievērojamus administratīvos resursus).

Otrs variants - jāgroza tiesiskais regulējums tā, lai varētu sodīt ne tikai pārkāpumu izdarījušo vadītāju. Arī jaunais tiesībsargs J.Jansons, atzīstot, ka esošais regulējums ļauj sodīt tos, kuri nav izdarījuši pārkāpumu, aicina grozīt soda piemērošanas kārtību . Līdzīgās domās ir arī Latvijas automoto biedrība (LAMB) un sabiedriskais politikas centrs „Providus.”

Fotoradaru tiesiskais regulējums ir trūcīgs

CSL 43.4p. nosaka, ka braukšanas ātruma ievērošanu kontrolē ar tam paredzētām mērierīcēm. CSL 43.6p. 1.d. nosaka, ka Ministru kabinets nosaka fotoiekārtu lietošanas kārtību. 22.08.2006. Ministru kabineta noteikumi Nr.694 “Tehnisko līdzekļu (fotoiekārtu vai videoiekārtu) izmantošanas kārtība” ar dažiem punktiem uz puslapas neregulē gandrīz neko.

Piemēram, Vācijā katram portatīvajam fotoradaram, kuru uzstāda privātpersona, līdzi dodas amatpersona, kura kontrolē radara izvietošanu un iestatīšanu atbilstoši ātruma režīmam dotajā vietā.

Visbeidzot, 09.01.2007. MK noteikumi Nr. 40 „Noteikumi par valsts metroloģiskajai kontrolei pakļauto mērīšanas līdzekļu sarakstu” nosaka, ka ātruma mērīšanas ierīces ir pakļautas metroloģiskajai kontrolei un radariem tā veicama reizi gadā.

Praktiski verificēšana tikai konstatē faktu, ka sterilos apstākļos radars precīzi nosaka ātrumu. 

Fotoradaru darbības praktiskā puse

Šajā kontekstā apskatīsim divus tehniskos aspektus – fotoradara un transprtlīdzekļa spidometra tehniskā puse. Vitronic radaru lietošanas instukcijas 8.3.pkt. ir norādīti vairāki piemēri, kādi fotoattēli nedrīkst tikt izmantoti kā pierādījums.

Piemēram, 71.attēlā (skat. blakus) redzami divi blakus braucošie transportlīdzekļi. Saprotami, ka nav iespējams noteikt, kuram no transportlīdzekļiem pieder nomērītais ātrums. Taču, ja šo fotoattēlu negodīgi apstrādātu tā, ka dzēš kravas automašīnai blakus esošo transportlīdzekli, tad ...

Vēl viens jautājums ir gaisa temperatūra. Fotoradaru lietošanas instrukcijas 9.1.punktā norādīts, ka rekomendējamā āra temperatūra ir no +5 līdz + 70 grādiem pēc Celsija.  Taču šobrīd redzams, ka fotoradarus mēdz izmantot arī tad, ja ārā ir -5 grādi.

Vai radars nekad nekļūdās?

Fotoradars sastāv no divām atsevišķām iekārtām – fotoaparāta un radara. Tas, ko redz fotoaparāts, nemaz nenozīmē, ka to pašu redz radars.

Iespējams, ka šī iemesla dēļ, vai arī, manipulējot ar fotoattēliem, rodas daudzie piemēri no visas pasaules, kur vecām automašīnām, kuras „kopš dzimšanas” nespēj braukt ātrāk par 100 km/h, tiek atsūtītas fotogrāfijas un soda kvītis par ātrumu 250 km/h (acīmredzot, fotoaparāts nepaspēja nofotografēt garām „lidojošo” superbaiku vai arī tas ir izgriezts no fotoattēla).

Vitronic radari ir lāzerradari, tomēr, lai arī tie pretendē uz precizitāti, salīdzinājumā ar doplera tipa radariem, tas negarantē, ka tie ir nekļūdīgi.  

Kāda žurnāla publikācijā tika apskatīts Eiropas lielākā automobiļu kluba – Vācijas ADAC - pētījums. Tajā ar atkārtotiem mērījumiem tika konstatēts, ka lāzerradars pat stāvošām automašīnām uzrāda ievērojamu ātrumu – 20-40 km/h, ja radara darbības zonā ir cits transportlīdzeklis. Tika konstatēts, ka mērījumus ietekmē pat automašīnas krāsa.

Otrs aspekts – transportlīdzekļa  spidometri. Piemēram, ja tiek fiksēts, ka auto brauc ar 104 km/h pie atļautajiem 100 km/h, tad, atņemot radara kļūdu 3 km/h, tiek piemērots sods par + 1 km/h. Tomēr jāatzīst, ka spidometri reti rāda  patieso braukšanas ātrumu, jo to rādījumus ietekmē riepas (pat to nodilums), spiediens tajās, atmosfēras temperatūra u.c. faktori.

Eiropas Padomes 1975.gada 26.jūnija Direktīva 75/443/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu atpakaļgaitu un spidometra ierīci paredz spidometra rādītāju pārbaudi konkrētos apstākļos (līdzīgi tas ir ar atšķirībām ražotāja uzrādītajos degvielas patēriņa rādītājos, kuri praktiski nekad neatbilst reālajiem).

Latvijā spidometru verifikācijas pienākums Nacionālajā metroloģijas centrā nav noteikts. Tādējādi, piemēram, ja pie atļautajiem 100 km/h vadītājs ir uzstādījis kruīzkontroli uz 100 km/h, tad a/m patiesais ātrums var būt 105 km/h. Tādā gadījumā sods tiek piemērots, kaut arī nav izdarīts administratīvais pārkāpums.

LAPK 9.p. par vainojamu atzīst nodomu vai neuzmanību, kuru vadītājs šajā gadījumā nav pieļāvis. Tomēr, manuprāt, lai izvairītos no šādu neko nenoziegušos vadītāju sodīšanas robežu vajadzētu sākt ar + 10 km/h.

Šī raksta autors ir jurists Edgars Džeriņš. Rakstā paustie viedokļi var nesakrist ar whatcar.lv redakcijas viedokli.

Karstākie piedāvājumi auto tirgū! Nepalaid garām iespēju ietaupīt...

Apskati What Car? sludinājumus šeit!