Testa brauciens

McLaren Artura pirmais brauciens

Angļu superauto tests
3,0 litru V6 hibrīddzinējs
Bāzes cena - aptuveni 200 000 eiro

KAS TAS IR?

Angļu sporta auto gran turismo spēkratu pasaulē ir sena un tradicionāla sekcija, gluži kā Čedaras siers ikvienā cienījamā piena veikalā. Aston Martin, Bentley, Jaguar, Lotus – te ir, no kā izvēlēties, kaut “vecajos labajos laikos” šķirņu bija pat vēl vairāk. Bet kā ar angļu superauto? Nevar noliegt, ka mēģinājumi ir bijuši. Piemēram, pavisam svaigais Aston Martin Valkyrie (pirmais brauciens šajā numurā) vai, ja atgriežas deviņdesmitajos, pretrunīgi vērtētais Jaguar XJ220.

Goda vieta necilajā britu superauto plauktiņā pienākas arī tajos pašos gados Gordona Mureja izlolotajam trīsvietīgajam McLaren F1, bet… 106 mašīnas sešos gados? Tas neizklausās pēc biznesa plāna. Tā vietā McLaren koncentrējās uz F1 un dažādām tehnoloģijām, bet ielas auto divīzija palika novārtā, līdz 2010. gadā no tās tika saudzīgi nopūsti putekļi un nodaļa pārsaukta par McLaren Automotive.

 Jau gadu vēlāk pasauli pārsteidza pirmais pilnībā pašu radītais un ražotais sporta automobilis McLaren 12C. Nākamajos gados McLaren Automotive izrādījās ārkārtīgi produktīvs, izvēršot trīs modeļu sērijas: Sport, Super un Ultimate. Ja divas pirmās pārsvarā sastāv no savstarpēji līdzīgiem spēkratiem, kuru pamatā joprojām ir 12C šasija ar 3,8 l V8 turbomotoru, tad Ultimate ir turpinājusi F1 tipa ultramašīnu tradīciju ar tādiem ierobežota izlaiduma virsskaņas aparātiem kā McLaren Senna, lādējamais superhibrīds P1 un tūkstoš zirgspēku Speedtail. Taču nu uz skatuves izripo McLaren Artura – pirmais pa īstam jaunais McLaren sporta auto modelis kopš 2015. gada.

Tas ir aprīkots ar pasaulē pirmo V6 dzinēju, kura cilindru bloka izgāzums ir 120, nevis 90 grādu, un ir pirmais relatīvi pieejamais McLaren lādējamais hibrīdauto. Tātad tāds, kas vismaz kādu laiku spēj kustēties bez benzīna. McLaren to īsti neatzīst, taču Artura faktiski aizstāj 570S, ko aizmuguriski dēvē arī par McLaren tautai. Līdzīgs izmēros un izskatā, Artura ir aprīkots ar 3 litru V6 turbodzinēju, kas viens pats jau ir jaudīgāks par priekšteča 3,8 l V8 (585 ZS pret 570).

Taču Artura aizmugurē uzstādītajai spēkstacijai palīdz 95 ZS elektromotors, kamdēļ summārā jauda sasniedz efektīgus 680 zirgspēkus. Jāsarūgtina tie, kuri jaunā McLaren nosaukumā cer atklāt reliģiozu vai mitoloģisku izcelsmi (kā Lotus Evija).

Spilgtā hibrīda vārdam arī nav nekādas saistības ar karali Arturu, jo Artura veidots, apvienojot vārdus “art” un “future”. Ja jūs saspiestu galvu Valsts valodas centra durvīs un pašaizliedzīgi uzņemtos automašīnas nosaukuma latviskošanu, mūsu testa objekts sauktos Maklārens Mākotne. Brūsam Maklārenam tas varētu patikt, jo kompānijas dibinātājs nāk no Jaunzēlandes, kas, kā zināms, ir “garā baltā mākoņa zeme”. Lai gan Artura dizaina autors ir McLaren pašreizējais šefdizainers Roberts Melvils, kura rokas radītais, acainais 720S pārtrauca McLaren stila stagnāciju, iztālēm jaunums tomēr ļoti līdzinās 570S. Patiesībā tik ļoti, ka nezinātājs var tam paiet garām, uzskatot, ka 47 collas (mazāk nekā 1,2 m) augstais priekšmets ir jau zināmas automašīnas kārtējais īpašais izlaidums. 

Tas nav īsti godīgi pret McLaren inženieriem, jo Artura izaudzēta uz Vokingas laboratorijās svaigi selekcionētā McLaren Carbon Lightweight Architecture oglekļa šķiedras celma. Pateicoties šai struktūrai, paceļamās durvis vairs neatveras, paķerot līdzi pusi grīdas, bet pati automašīna nav daudz smagāka par 570S – kaut zem sēdekļiem guļ smags akumulators.

Projektētāju mērķis bija masa zem pusotras tonnas, kas arī panākts, un tas ir ļoti respektējams sniegums. Cits spilgts tehniskās atjautības piemērs ir Artura divsajūgu pārnesumkārba. Tai ir astoņi pārnesumi agrāko septiņu vietā, bet tikai tāpēc, ka atpakaļgaita tagad ir elektriska. Tātad atradusies vieta vēl vienam zobratu pārim uz priekšu. Kabīne ir lakoniska, taču ar rūpīgu apdari, patīkamiem materiāliem un bez eksotikas. 

Stūresrats ir elektriski (!) regulējams kopā ar mērskalu paneli. Pedējais ir virtuāls, ar vienkāršiem simboliem, taču ne sacīkšu sausajā stilā. Centrālais displejs joprojām ir neliela planšete ar ierobežotām komunikācijas iespējām, tāpēc atpakaļskata kameras attēls tiek projicēts tieši mērskalu panelī, kas, jāsaka, ir teicama ideja.

Kausveida Clubsport sēdekļos jāsēžas zemu un stipri pa labi no durvīm, un par sulīgu piemaksu tiem var uzstādīt elektrisku augstuma regulēšanu. Lai gan kabīne pilnībā orientēta uz galveno misiju, t.i., baudas gūšanu no braukšanas, tajā ir pāris noderīgu kabatu un pa kādam sīklietu nodalījumam. Artura uztur Apple CarPlay (ar vadu), bet Technology pakotnē ietilpst 12 skandu Bower & Wilkins skaņas iekārta, kas esot labākā, kāda jebkad dzirdēta McLaren automobilī. What Car? neieslēdza ne vienu, ne otru, un bez uzmanības palika arī 160 litru priekšējais bagāžnieks, taču labi, ka Artura tas viss ir. Pirms ieskaita McLaren ergonomiķus par galīgiem sausiņiem, jāatzīmē, ka cilvēciņu silueti ar ķiverēm galvā klimata sistēmas izvēlnē ir gaumīgs joks.

KĀ TAS BRAUC?

Ja vien 7,4 kWh akumulators nav tukšs, Artura vienmēr ieslēdzas elektriski. Tas nozīmē, ka iedegas panelis, gaismas, un… viss. Vēsā laikā McLaren iesaka pārslēgties no Electric uz Comfort. Tad ierūcas dzinējs, bet panelī parādās paziņojums, kādu citur diez vai ieraudzīsiet: Conditioning Engine. Tas nozīmē, ka dzinējs tiek uzsildīts. Šaurajā laipā starp sēdekļiem bez sarkanas starta pogas atrodamas vēl trīs: D, N un R. Lai to spiešana sekmētu tālākas darbības, bremžu pedālis jāspiež no visas sirds, savukārt N pozīcijā ieteicams aktivizēt elektrisko stāvbremzi, citādi Artura var patvarīgi aizripot.

Lai izvairītos no iesprostošanas pazemes garāžā, automobiļa priekšpusi iespējams piepacelt, nospiežot attiecīgu pogu. Artura uzbūve ievēro tīrasiņu sporta auto kanonu: parasti adaptīvie amortizatori, A veida sviras un hidrauliskais stūres pastiprinātājs, un oglekļa keramikas bremžu diski. Par spīti iespaidīgai jaudai un superauto proporcijām, vadīšana ir intuitīva un atsaucīga. Kamēr vēl esam pilsētā, ar prieku varam konstatēt, ka Artura ir negaidīti laba pārredzamība, arī uz aizmuguri, jo skatu caur stiklu neaizsedz milzu antispārns vai kaut kas tamlīdzīgs.

Comfort režīmā dzinēja skaņa ir dobja un dzirdama, taču neuzmācīga, un pārnesumkārbas darbība necik daudz nevilina ķerties pie lāpstiņām zem stūres. Patiesībā tās ir viena liela, aiz stūres pieskrūvēta svārstsvira ar divām ausīm. Braukšanas režīmu sviras spoguļattēls mērskalu paneļa kreisajā pusē atbild par balstiekārtas stingrību, gradācijā Comfort, Sport un Track, un sacīkšu trasē var atslēgt stabilitātes sistēmu.

Uz ātrumu un jaudu fokusētā konstrukcija sākumā pat nepieļauj domu par vadītāja asistentiem, taču Artura ar ļoti neparastiem pīkstieniem iebilst pret patvarīgām līniju šķērsošanām. Pieaugot ātrumam, spēkā pieņemas arī pretvēja troksnis dziļajos virsbūves izgriezumos, un uz mūsu asfalta gandrīz pastāvīgi dzirdamas arī riepas. Kamēr vien automobilis ir ieslēgts, tā ķermeni nemitīgi tirda noslēpumaini trokšņi. Artura nemitīgi šņāc, elš un tikšķ. Apstājoties pie krustojuma, aina atpakaļskata spogulī saļogās karsta gaisa virmā, jo abi turbokompresori atrodas dzinēja bloka izgāzumā, un šai konstrukcijai nepieciešams spēcīgs “skurstenis”, lai novadītu 900 grādu karstumu.

Lai gan pilnvērtīgai braukšanai ar Artura pilnīgi pietiek ar Comfort režīmu, jo tajā mašīna dara visu, kam būvēta, izņemot driftēšanu pa trasi, īstais temperaments parādās “sportā”. Tad dzinējs rūc vienmēr, un atbilde uz pedāli grīdā ir asa un nekavējoša, jo tikai 6,5 cm plānais elektromotors pie ātrumkārbas prasmīgi kompensē iespējamo turbobedri. Lēciens par trim četriem pārnesumiem sekmējas gaidītajā rēcienā, un 3 sekunžu sprintā no nulles līdz 100 km/h ļoti labi sagaršojama kāre turpināt līdz absolūti nelegāliem ātrumiem. Starp citu, līdz 200 km/h Artura tiek 8,3 sekundēs.

Pateicoties īsākai riteņu bāzei un pilnveidotiem balstiekārtas iestatījumiem, Artura ir izveicīgāka par 570S un necieš no nepietiekamas pagriežamības, kad līkumā slodze gulstas uz priekšējo riteni. Pēc pāris mēģinājumiem gan jāatzīst, ka pilnībā iepazīt automašīnas potenciālu tieši balstiekārtas (un LSD diferenciāļa) ziņā iespējams tikai trasē. Iespējams, tur īsto jēgu iegūst arī Track režīms, taču sadzīves apstākļos milzu atšķirības no Sport nav – ja neskaita vēl cītīgāku “karāšanos” zemākos pārnesumos un tikpat cītīgu negludumu pārskaitīšanu uz veca asfalta.

Neparasti, taču Track režīmam ir ar ātrumu nesaistīta funkcija – šajā režīmā visātrāk var uzlādēt Artura hibrīdiekārtas akumulatoru. Artura ar elektrību var nobraukt ap 27 km, ar ko pietiek, lai klusam piepilsētas ciemam izbrauktu cauri, nesaceļot vispār nekādu troksni.

Kad akumulators ir tukšs, sistēma iedarbina dzinēju, taču riteņus joprojām turpina griezt elektromotors. Efekts ir ērmots, jo, lai gan motors rūc, paātrinājums līdzinās Suzuki Vitara hibrīdam. Tad nekas cits neatliek kā pāriet spēkstacijas režīmā. Track noskaņojumā Artura atgriežas jauda, ātrums, skaņa un temperaments, turklāt procesā vēl tiek uzlādēta baterija. Jau nospiežot pogu, elektriskās sniedzamības rādītājs no plikas nulles palecas līdz 4 kilometriem, tiesa gan, vēlāk uzlādes temps apsīkst. Bet lādētājs ir tālu, un bremžu rekuperācijas McLaren nav vispār, līdz ar to citu variantu nav.

Dokumentos uzrādītais 4,6 litru degvielas patēriņš izraisa vieglu smīnu, taču arī 10,3 l/100 km gandrīz 700 zirgspēku sporta automašīnai ir teicams rādītājs. Amizanti, ka Artura oficiālie CO2 izmeši ir 104 g/km – tikpat, cik Toyota Prius, tikai Prius nemāk braukt ar 330 km stundā, kamēr “Mākotne” gan.

VAI TO IR VĒRTS PIRKT?

Lai arī McLaren strikti noliedz Artura konkurentu eksistenci, tādi, protams, ir. Par laimi Vokingai, tie ir ne tikai jaudīgāki, bet arī ievērojami dārgāki (Ferrari 296 GTB). Ar bāzes cenu piecus soļus līdz 200 000 eiro Artura ieņem markai izdevīgu nišu, turklāt aizstāvas ar ļoti atzīstamiem jaudas un dinamikas rādītājiem. Superauto sākuma kategorijā svarīgas ir ne vien tehnoloģijas, bet arī spēja tās likt lietā bez sacīkšu licences un varbūt pat bez iepriekšējas pieredzes ar spēkratiem, kuru durvis veras pret debesīm. Šajā ziņā McLaren Artura ir gluži vai etalons.

To ir viegli apgūt, tas nav pārlieku ekstrēms, un no tā var saskatīt tikpat plašu krustojuma daļu kā no caurmēra kupejas. Augstākās klases sporta automašīnu standartiem Artura varbūt šķiet nedaudz iegrožots, un daļa tā konstrukcijas un sistēmu atgādina atvērto kodu, it kā McLaren būtu iecerējis ļaut īpašniekiem pabeigt automašīnu pēc saviem ieskatiem. Taču kā sākumlīmeņa maklārens Artura uzskatāms par izdevušos, turklāt no tehnoloģiju un tehnikas viedokļa tas būs jaunatklājums pat McLaren pazinējiem.

Karstākie piedāvājumi auto tirgū! Nepalaid garām iespēju ietaupīt...

Apskati What Car? sludinājumus šeit!

Saistītie raksti

Auto tests

McLaren MP4-12C Coupe

What Car? Vērtē Novērtēts ar 5 no 5

Inženiertehnisks meistardarbs. Neviena supermašīna nav ātrāka, precīzāka vai komfortablāka par McLaren MP4-12C.

Lietota auto tests