Ziņas

Planēta EX - reti sastopamā Dodge Polara apskats

Dodge Polara tests Kalifornijas tuksnesī
50. gadu dizaina paraugs
Viens no pēdējiem Mopar leģendas Vērdžila Eksnera kosmosa ēras modeļiem

Mēs dodamies saulrieta braucienā pa Kalifornijas tuksnesi, stūrējot reti sastopamu 1960. gada četrdurvju Dodge Polara, vienu no pēdējiem Mopar leģendas Vērdžila Eksnera kosmosa ēras modeļiem.

Kad pēckara gadus nomainīja piecdesmitie, Amerikas vidienes starpštatu lielceļus un stāvvietas joprojām apdzīvoja iepriekšējās paaudzes garlaicīgie, nopietnie un ikdienišķie spēkrati. Tāda veida auto, kas vairāk uzrunāja nodokļu inspektorus un grāmatvežus, nevis rokeru un džeiveru paaudzi, kurai drīz bija jākļūst par galvenajiem auto pircējiem. Visprecīzāk Chrysler raksturoja pats firmas prezidents Kaufmans Tuma Kellers: tās bija mašīnas, kas “neuzsita cilvēkam aci un nenorāva no galvas cepuri”.

Tomēr tas mainījās, kad ieradās jaunais stilists Vērdžils Eksners, kura kosmosa iekarošanas iedvesmotais dizains novadējušos tirdzniecības pārstāvju eksprešus aizstāja ar ekstravagantiem pārspīlējumiem, ko koši iemieso 1960. gada Dodge Polara.

Mičiganietis būtiski mainīja automobiļu stilu, taču tas ne vienmēr nācās viegli. Kad 1949. gadā Eksners ieradās Chrysler no Studebaker, modeļu klāsts bija stīvs un neiedvesmojošs, un tam bija skaidrs iemesls: automobiļus pirmkārt un galvenokārt radīja inženieri, nevis dizaineri, un tie maz atspoguļoja 50. gadu izmaiņas kultūrā un modē. Runā, ka Kellers jaunajos modeļos esot kāpis ar cepuri galvā un ņēmies šūpoties augšā lejā: ja viņa Stetsona platmale trāpījusi pa jumta apšuvumu, darbiniekiem nācies atgriezties pie rasēšanas dēļa. 1950. gadā Kellers uzņēmuma vadību nodeva Lesteram Lamam Kolbertam, un divus gadus vēlāk Eksners kļuva par stila direktoru. Viņš pilnā mērā izmantoja to, ka 1955. gada modeļu materiāls nu bija brīvs no važām un iedvesmojās no Hārlija Ērla un 1948. gada Cadillac P-38 Lightning stila spārniem, radot drosmīgu vizuālo valodu, ko nodēvēja par “jauno 100 miljonu dolāru izskatu”.

1957. gadā par šiem “Forward Look” dizaina modeļiem ar zemo jumta līniju, garajiem dzinēja pārsegiem, ekstravagantajiem spuras formas spārniem un “reaktīvajiem” aizmugurējiem lukturiem runāja visa Detroita. Automašīnas bija tik pārsteidzošas un modernas, ka konkurents General Motors bija spiests pēdējā brīdī pārdomāt savu modeļu klāstu, tā radot stila pārmaiņas, kas atbalsojās visā pasaulē – ietekmējot pat tādus Lielbritānijā ražotus automobiļus kā Ford Consul un Vauxhall Cresta (vai Vācijas Opel Kapitän).

Mārketinga speciālisti ar 1960. gada modi gan nopūdelēja par kādām trim sezonām, jo, kad jaunā desmitgade patiešām sākās, spuru ēra jau atkāpās par labu jauniem elegantiem modeļiem, piemēram, ceturtās paaudzes Lincoln Continental. Dodge Polara – modeļu klāsta vadzvaigzne un viena no pēdējām kosmosa ēras skaistuļu iterācijām – vēl spilgti raksturoja 50. gadu dizainu: ar raksturīgajiem saīsinātajiem spārniem un aizmugurējiem lukturiem, kas iedegti izskatās kā fantastiska kosmosa kuģa dzinēju liesmas.

Nudien nav grūti iztēloties Polara vārdu, piestiprinātu nevis uz automašīnas spārna, bet gan uz Lasvegasas viesnīcas jumta ar sešus metrus augstiem burtiem, kas izgaismoti ar tūkstošiem mirgojošu spuldžu, vai kā fonu melnbaltam šovam, kur priekšplānā darbojas frakā tērpies tips ar Holivudas smaidu. Tas ir automobilis, kas burtiski izstaro romantiku un krāšņumu.

Krisa Menrada eksemplāram hroms ir visur, kur vien atduras skatiens, sākot no dārgā un sarežģītā triju līmeņu priekšējā bufera un beidzot ar priekšējo lukturu korpusiem un vējstikla ietvaru. Un tas viss lieliskā stāvoklī, tāpat kā akvamarīna krāsa, kas, lai arī gadu desmitu laikā nedaudz izbalējusi, ir autentiska un laba, rādot zīmi, ka automašīna visu tās mūžu rūpīgi kopta.

“Auto piederēja kādai vecmeitai, vārdā Ketrina Levija – mazai sieviņai, par kuru allaž dzirdat,” skaidro Menrads. “Viņa dzīvoja Sietlā un bija Merrill Lynch biržas brokeru biroja sekretāre. Viņa dzīvoja apkaimē pie ezeriem, tieši blakus pilsētas centram, tāpēc uz biroju bija vieglāk braukt ar autobusu. Šo auto, pirmo un vienīgo Levijas mūžā, viņa nopirka par skaidru naudu. Aptuveni pirms 25 gadiem viņa to vienkārši atstāja garāžā. Daudzi mēģināja auto nopirkt, bet viņa neparko nebija ar mieru. Kad kundze nomira, nekustamā īpašuma aģents teica, ka auto bijis vienīgā vērtīgā lieta viņas īpašumā.” Kad Menradam izdevās automašīnu iegādāties, tā bija nobraukusi tikai 29 000 jūdžu (46 671 km) un bija apbrīnojami oriģinālā stāvoklī, ieskaitot nelielu krāsas korekciju, ko griestu apdarē bija radījusi Levijas kundzes bišu stropam līdzīgā frizūra. Salons bija aizsargāts ar biezu, dzeltenu plastmasu; oriģinālās riepas tikko turēja gaisu. “Polara man ir viens no Svētā grāla automobiļiem: es vienkārši zināju, ka man to vajag,” viņš atzīst.

Braucienā pa rietumu piekrasti, kur auto pievīla, Menrads atklāja, ka, par spīti nesenai pārbūvei, nepieciešami papildu darbi: “Bija jāno[1]maina vairākas detaļas, sākot ar svečvadiem un beidzot ar balstiekārtu. Šur tur nācās pārkrāsot, taču es centos saglabāt pēc iespējas vairāk no oriģinālās apdares. Mums nācās sameklēt savus piecus akvamarīna toņus, jo krāsa bija izbalējusi nevienmērīgi. Tas nav tik vienkārši, kā izvēlēties vienu krāsu – ir jāsaskaņo katrs panelis un jāparūpējas par pāreju. Nav ideāli, taču esmu apmierināts.”

Polara interjers liek aizrauties elpai gan stāvokļa, gan stila dēļ. Instrumentu panelis ir daudzpakāpju konstrukcija ar virsbūves krāsas un pulēta alumīnija apdari, kur katrā līmenī ir pultis un pogas. Tiltiņš virs spidometra, izgatavots no caurspīdīga stikla ar hromētu apdari, ir izgaismots no iekšpuses, un tam blakus silti spīd sarkana rokas bremzes signāllampiņa, kas izskatās kā nākusi no Baka Rodžersa kosmosa kuģa. Šis stūresrats bija papildaprīkojums radniecīgajā Matador modelī, bet Polara tas bija standartā, kaut gan šie nebūs īstie vārdi, ar ko to raksturot. Tas ir skaists, ar caurspīdīgām lietām sekcijām, ko rotā mirdzuma pārslas, un drosmīgu X formas centrālo daļu, kas atbalso priekšējā bufera aprises.

Kosmosa ēras paneļa vainagojums ir fascinējošs pulkstenis, ko veido divi aiz stikla izvietoti rotējoši cilindri un neliels sekunžu rādītājs, kurš ar katru tikšķi kustas kā pavadonis. “Kad es iegādājos automašīnu, tai nebija pulksteņa, bet mani tas tik ļoti sajūsmināja, ka iztērēju veselu bagātību, lai tomēr to dabūtu,” stāsta Menrads, kurš labi pazīst tālaika dizaina elementus. “Tas izmaksāja tūkstoš dolāru. [Pulksteņu] gandrīz vairs nav, taču es to atradu iesaiņotu kastē mazā Mopar veikaliņā Atlantā Džordžijas štatā. Tam ir nelieli bojājumi augšpusē, tāpēc mēs domājam, ka 60. gados to varētu būt atdevis atpakaļ kāds klients, un, kad pulkstenis atdziest, tas apstājas; iespējams, man nāksies to labot.”

“Dažreiz tie iet gadiem, citkārt ne,” viņš piebilst, kad planētas sekunžu rādītājs atkal apstājas un uz brīdi iesaldē laiku. “Dārgi, bet manās acīs bija tā vērts – es nekad neesmu redzējis citu eksemplāru. Laikrādi uzstādīja tikai šim modelim, tāpēc tas bija pieejams vien divus gadus.”

Tolaik, kad Ketrina Levija ieradās vietējā Dodge dīlera salonā, viņu būs gaidījušas radikālas pārmaiņas, salīdzinot ar situāciju kaut vai tikai pirms gada. Izņemot dzinējus, no iepriekšējiem Coronet, Royal, Sierra un Custom modeļiem nebija pārņemts praktiski nekas, un pat Plymouth bija izdzīts uz saviem atsevišķiem autosaloniem. Aiz vitrāžas stikliem salona gaismās mirdzēja trīs pilnīgi jauni modeļi: Dart, Matador un augstākās klases Polara.

Lai gan Polara bija līdzīga iepriekšējā gada Dodge un daudzējādā ziņā bija turpinājums Forward Look stilam, kas 1957. gadā izraisīja lielu viļņošanos, modeļa tehniskais pamats bija pilnīgi jauns. Dodge pilnībā atteicās no šasijas ar perimetra rāmi, un jaunajā modeļu klāstā bija tikai nesošās virsbūves vai, kā to formulēja reklāmisti: “Virsbūve un rāmis ir apvienoti viengabala tērauda cietoksnī”, konstrukcijas progresīvo raksturu stiprinot vērpes stieņu izmantošanai priekšējā balstiekārtā.

Menrada izcilais eksemplārs savulaik tika aprīkots ar visām iespējamām komforta ietaisēm, sākot no elektriski darbināmiem logiem un beidzot ar gaisa kondicionētāju, – greznība, kas lielākajā daļā tālaika britu sedanos nebūtu iedomājama.

Automobiļa sirds ir 383 kubikcollu V8 dzinējs. Tas ir savienots ar trīspakāpju TorqueFlite pārnesumkārbu, ko vada ar pogām priekšējā panelī. Izvēlieties Drive, vienkārši nospiežot attiecīgo pogu, un lielais Dodge ar tikai amerikāņu V8 raksturīgu vieglumu dodas uz priekšu.

Pilnīgi jauno 1958. gada Chrysler B dzinēju ar ķīļa formas degkamerām varēja dabūt arī sportiskā “Ram Induction” konfigurācijā, taču pat bāzes izpildījumā ar 329 ZS tas ir gana spēcīgs, lai apveltītu lielo jeņķi ar sparīgu veiktspēju un garšīgu izplūdes rūcienu. Vēlāk B motorus izmantoja kravas modeļos, taču, iespējams, piemērotākā vieta tam būtu kādā superjahtā: griežot lielo stūri, sajūta ir kā virzītu kuģa, nevis automašīnas priekšgalu. Nospiediet gāzi, un tas labi uzņem apgriezienus, priekšgalam maigi paceļoties pret horizontu.

Par spīti pārsteidzošajam izskatam un iespaidīgajai veiktspējai, no vairāk nekā 350 000 Dodge, kas 1960. gadā izbrauca no autosaloniem, Polara kontā izrādījās vien 16 000 eksemplāru; gandrīz katrs devītais pārdotais auto bija mazākais Dart modelis. Situācija nekļuva neko labāka, kad 1961. gadā parādījās Polara pēctecis – vizuāli pieticīgāks auto, kuram nu bija tikai nelielas spuras un pretrunīgi aizmugurējie lukturi. Tas sašķēla viedokļus un izraisīja sāpīgu pārdošanas apjoma kritumu par 50 procentiem.

Kad publikas uzmanību sāka bombardēt 1962. gada spēkrati, Eksnera ēra spēji aprāvās. Pircējiem nepatika jaunās mašīnas, un Eksners tika padarīts par grēkāzi, kaut faktiski bija apstākļu upuris. Kraislerieši bija padzirdējuši, ka GM grasās samazināt automobiļu izmērus un

metās pārtaisīt savējos. Eksners tolaik atguvās no sirdstriekas, un darbu paveica viņa kolēģi. Pārnesot dizainu uz mazāku platformu, tas tik sabojāts, turklāt baumas par GM plāniem izrādījās nepatiesas. Līdzās Ford un GM produktiem mašīnas izskatījās ērmoti. Eksnera vietu uzņēmumā ieņēma plakansānu Continental autors Elvuds Engels.

Taču visas labākās modes tendences reiz piedzīvo renesansi, un, lai arī Polara kādu laiku bija nemīlēta, tagad to uzskata par vienu no ASV automobiļu dizaina zelta laikmeta gulbja dziesmām un uzlecošu zvaigzni. Eksnera darbs ir īsta sava laika zīme, tomēr tajā ir arī kaut kas pārlaicīgs. Dizains ir kičīgs un savdabīgs, un absolūti neatvairāms. Pēc dažām stundām tuksnesī, braucot pa putekļainiem ceļiem bez marķējuma un satiksmes, jums nerodas šaubas, ka Polara ir spēcīgs modelis ar vienlīdz lielu iespaidu kā toreiz, tā tagad.

Terijs Prečets reiz rakstīja par nakti, kas pārņem tuksnesi, par zvaigznēm, kas izskrūvētas no debesīm, un bezgalību, ko cilvēkiem izmisīgi gribas aizpildīt ar kaut ko augstāku. Braucot dziļāk tuksnesī, pēdējiem saules stariem pazūdot aiz Sandžasinto kalnu grēdas rietumos, viņa vārdi skan manā prātā. Šeit, kur Palmspringsas gadsimta vidus bungalo un eksotiskie koki jau sen atdevuši vietu kaktusiem un vējā ripojošām tuksneša zāles bumbām, un ceļa zīmes ir vienīgais enkurs, kas mūs piesaista laikam un vietai, ir sajūta, ka jūs varat aizpeldēt Prečeta purpura naktī. Vai maz eksistē labāks auto par krāšņo Dodge Polara, ar ko to izdarīt? Ar savu citplanētīgi luminiscējošo instrumentu paneli, caurspīdīgo krāsainas plastmasas un mirgojošo gaismu jūru tā pa daļai ir kosmosa kuģis un pa daļai laika mašīna.

Brīžiem sajūta ir kā 1960. gadā, bet brīžiem – kā tālā nākotnē.

DODGE POLARA tehniskie dati

  • Pārdošanas gadi/izgatavoti - 1960/ap 16 000
  • Konstrukcija - nesošā virsbūve ar apakšrāmi priekšā un aizmugurē
  • Dzinējs - 6277 cm3, “Wedge” V8 ar četru kameru Holley karburatoru
  • Jauda - 329 ZS pie 4600 apgr./min
  • Griezes moments - 569 Nm pie 2400 apgr./min
  • Transmisija trīspakāpju - TorqueFlite automātiskā pārnesumkārba, aizmugurējo riteņu piedziņa
  • Balstiekārta - dubultās sviras, vērpes stieņi; tilts ar puseliptiskām asimetriskām lokšņu atsperēm; teleskopiskie amortizatori priekšā un aizmugurē
  • Bremzes - trumuļu
  • Garums - 5436 mm
  • Platums - 1981 mm
  • Augstums - 1379 mm
  • Riteņu bāze - 3099 mm
  • Pašmasa - 1758 kg
  • 0–96 km/h - 8,8 s
  • Maks. ātrums - 210 km/h
  • Patēriņš - 23,9 l/100 km
  • Jauna auto cena toreiz - 3141 ASV dolāru
  • Cena tagad: 30 000-50 000 ASV dolāru

Karstākie piedāvājumi auto tirgū! Nepalaid garām iespēju ietaupīt...

Apskati What Car? sludinājumus šeit!

Saistītie raksti

Auto tests

Lexus RX

What Car? Vērtē Novērtēts ar 4 no 5

RX demonstrē ļoti labu sniegumu, pateicoties tā izsmalcinātībai, greznajam salonam un iespaidīgajai hibrīda veiktspējai. Protams, arī uzticamība ir būtiska priekšrocība. Parastā hibrīddzinēja versija lieliski noderēs tiem, kam nav pieejama uzlādes iespēja mājās vai darbā. Lai gan sniedzamība elektriskajā režīmā plug-in hibrīda versijai nav tik iespaidīga kā dažiem konkurentiem, Lexus pieejams par saprātīgāku cenu.