2017.gada 30.oktobris

Izveidojis daudzpusīgu, veiksmīgu autosportista karjeru un radījis spēcīgu sporta mārketinga organizāciju, lietuvietis Benedikts Vanagas (40) ir līdz šim ātrākais Baltijas sportists slavenajā Dakaras rallijā. Sarunā ar What Car? viņš stāsta, kā iesācis sportista gaitas un ar kādām ambīcijām gatavojas 2018. gada kampaņai.

What Car?: Benedikt,  jūsu vārds ir zināms autosporta entuziastiem Latvijā, taču informācijas par jūsu sportista karjeru ir visai maz. Lūdzu, pastāstiet, kā nonācāt autosportā un kādi ir jūsu lielākie sasniegumi?

Autosportā iesaistījos pirms divdesmit gadiem, vēlā vecumā, un manas pirmās sacensības notika autošosejas seriālā Škoda Felicia Cup. 2001. gadā pievērsos rallijam, jo tas bija tuvāk sirdij. Priecājos gan, ka sāku ar šoseju, jo no sākuma ir jāiemācās braukt precīzi, bez slīdēšanas.

Runājot par sasniegumiem, varu teikt, ka vienmēr esmu meklējis vidi, kur ir vissīvākā konkurence. Tituls pat nebija tik svarīgs, galvenais bija spēcīga sāncensība. Jāatzīst, ka es vairāk orientējos uz procesu – man tas ir interesanti.

Protams, divdesmit gadu laikā ir aizvadītas ļoti daudzas sacensības, un tās man ir devušas iespēju mācīties. Es uz to raugos tā – ja tu uzvari, tu nemācies. Kad tu, izdari kļūdas un zaudē, tu uzkrāj pieredzi un kļūsti labāks.

Es nevaru teikt, ka kāds atsevišķs panākums man šķiet pats nozīmīgākais, bet, atskatoties uz pēdējiem trīs sezonām, mums ir gājis labi: 2015. gada Dakarā uzvarējām privāto komandu ieskaitē (24. vieta kopvērtējumā automobiļu ieskaitē – red.piez.). Pērn – jau otro reizi – uzvarējām 1000 km sacīkstēs Palangā. Savus šīgada Dakaras mērķus piepildīt neizdevās, taču mums ir FIA Baltic Rally Trophy kauss.

Katrā ziņā interese par autosportu nav nākusi no ģimenes (Benedikta Vanaga tēvs bija lietuviešu diriģents Jozs Vanagas, māte ir ārste, māsa strādā mākslas un mārketinga jomā), visi esam ļoti dažādi. Taču mūs vieno kaislība uz to, ko darām.

Domāju, manu autosporta gaitu sākšanu var skaidrot ar to, ka, būdams jauns, sevi uzskatīju par ātrāko čali pilsētā. Kad esi pats ātrākais un citi neko nemāk, nākamais solis ir parādīt, ka neko nesaprot arī sportisti.

Kas to zina, kur ņēmu tādu viedumu, bet reiz ar Škoda Felicia devos uz Kačerginas trasi un līdzi paņēmu treneri. Kad biju sportojis augu dienu, treneris vispirms palūdza vienu apli nobraukt, cik ātri vien spēju, un tad pie stūres iesēdās pats. Viņš man “atveda” desmit sekundes. Tā bija ļoti smaga diena... (smejas)

Pirmās uzvaras nāca tikai kādus trīs gadus vēlāk – pēc ļoti liela darba. Kopš tā laika treniņos un sacensībās esmu nobraucis daudzus tūkstošus kilometru.

Jūs esat piedalījies un turpināt startēt dažādās disciplīnās, bet kas jūsu uzmanību piesaistīja tieši rallijreidam?

Ja man pirms gadiem piecpadsmit kāds jautātu, vai gribu piedalīties rallijreidos, es droši vien atbildētu, ka ar to nodarbojas pensionāri un mani tas vispār neinteresē. Pirms pieciem gadiem jau spriedu, ka mani tas tomēr interesē un vienas tādas sacensības gribētu nobraukt.

Mans pirmais autosporta maratons bija 2009. gadā, toreiz Zīda ceļa (Dakaras seriāla ietvaros) maršruts veda no Kazaņas uz Ašhabadu. 2010. gadā sekoja nākamais, kur kopvērtējumā, šķiet, finišējām astotie, bet savā klasē bijām piektie.

Maratoni ir sports nobriedušiem cilvēkiem, jo ir nepieciešama ne tikai sporta, bet arī dzīves pieredze. Jā, gados jaunie sportisti var būt ļoti ātri, bet parasti tas nav ilgi.

Maratonā galvenais ir būt ātram trīspadsmitajā, četrpadsmitajā dienā, un to spēj tikai nobriedis cilvēks. To apliecina arī rezultāti – jauni cilvēki nekad neuzvar, jo viņiem galvā gluži vienkārši nav tik daudz informācijas. Tās ir vieduma sacīkstes, un man tas ir interesanti.

Jūs sakāt, ka jūs interesē iespējami liela konkurence. Kā jūs raksturotu situāciju Lietuvas autosportā? Vai tas, ja tā var teikt, ir pie labas veselības?

Autosports ir ļoti dažāds, taču tas, kas man patīk visvairāk, ir klasiskais rallijs. Rallijā mēs redzam tendenci, ka tas kļūst mazāks, bet galvenais, kas liedz redzēt gaismu tuneļa galā, ir diezgan lielais konkurētspējīgo sportistu vecums. Tas nozīmē, ka sportam nepievienojas jauni cilvēki. Tam var minēt dažādus iemeslus, bet fakts ir tāds, ka sports kļūst mazāks un mazāks.

Citādi ir ar Dakaru, jo Lietuvā tā ieņem īpašu vietu. 98% iedzīvotāju zina, kas ir Dakara, un 70% iedzīvotāju tai seko. Par Lietuvu mēdz teikt, ka tās otrā reliģija ir basketbols, taču par to interesējas 55% iedzīvotāju. Tad nu paši izdariet secinājumus, cik Dakara ir svarīga Lietuvā.

Kā, jūsuprāt, ir mainījies rallijreids, kopš pats tajā piedalāties, un vai jums patīk, piemēram, mūsdienu Dakara, kas norisinās Dienvidamerikā?

Nu, rallijreids un Dakara nav viens un tas pats. Droši vien var teikt, ka Dakara ir pasaulē pazīstamākās autosacensības, un nekas labāks vai grūtāks par tām nav izdomāts.

Nākamgad Dakara notiks 40. reizi, kas apliecina sacensību ilgtspēju un nozīmi, taču vienlaikus ir jāatzīst, ka arī Dakara sirgst ar dažādām slimībām – domāju, ka organizatori ir pārāk aizrāvušies ar savu varenību un nozīmību, ar to, cik Dakara ir laba un kā visiem tajā jāpiedalās. Tajā pašā laikā viņi nav pieņēmuši lēmumus, kas atvieglotu sportistu dzīvi. Tāpēc Dakara ir sarukusi: kad piedalījos pirmoreiz, uz starta stājās 170 mašīnas, pērn – tikai 100. Jā, organizatori ASO ir sākuši rīkoties, bet es šaubos, vai Dakara spēs kļūt tiek liela kā kādreiz.

Protams, Dakara ir mainījusies arī tādā ziņā, ka reiz tās bija romantiskas sacensības, kurās bija liels amatieru īpatsvars. Tagad starp profesionālajām komandām un amatieriem ir milzīga atšķirība, un pēdējiem tās ir kļuvušas pārāk smagas – mazajām komandām vienkārši nav pietiekamu resursu.

Jebkurš rallijreids, bet jo vairāk Dakara nozīmē daudzus nezināmos. Kā Jūs gatavojaties šīm sacensībām?

Dakara ir kā milzu vitrāža, kas sastāv no tūkstošiem mazu gabaliņu. Uzvar tā komanda, kas caurmērā spējusi pieņemot visvairāk pareizu lēmumu. Un runa nav tikai par automobili, budžetu, rezerves daļām, mehāniķiem, inženieriem vai ātrākajiem pilotiem

Savā Instagram kontā bieži izmantoju birku #dakarneverends. Man aiz muguras ir piecas Dakaras, tūdaļ došos uz sesto, un, kad iepriekš finišējām, vienmēr teicu, ka tā tikai tikko sākusies. Jo – lai labi sagatavotos, ir jāstrādā vairāk nekā gadu.

Dakarā bieži izskan – man nepaveicās. Es domāju, ka starp veiksmi un sagatavošanos var likt vienādības zīmi. Ja neesi sagatavojies, tev neveicas, un otrādi.

Rallijreidā ekipāžu veido divi cilvēki, un stūrmanim ir ļoti atbildīgs darbs. Kas ir jūsu kolēģis un kādu īpašību dēļ viņu izvēlējāties?

Nākamajā Dakarā man blakus sēdēs nu jau mans trešais stūrmanis – Sebastians Razvadovskis no Polijas.

Lielāko daļu pieredzes viņš ir uzkrājis klasiskajā rallijā, bet es viņu uzaicināju pievienoties komandai, redzot, cik labi viņš jūtas maratona tipa sacensībās. Varētu teikt, ka savā ziņā viņš mums ir kā jaunuzņēmums – viņam piemīt ļoti svarīgas īpašības, un sapratām, ka no viņa var iznāk lielisks stūrmanis.

Situācija ir tāda, ka pasaulē spēcīgākajiem stūrmaņiem visiem ir darbs, viņi visi piedalās Dakarā un par to saņem ļoti labu algu. Mums, izvēloties nākotnes stūrmani, nācās mazliet riskēt, bet uzskatu, ka mums ir ļoti paveicies.

Bet komanda jau ir vēl daudz lielāka. Pastāstiet par to!

Domāju, ka mums ir lielākā komanda Baltijas valstīs – ik dienu ir nodarbināti piecpadsmit cilvēki! Runa nav tikai par automobiļa sagatavošanu, bet par sporta mārketingu, kurā mums tagad ir milzu pieredze.

Es ļoti priecājos par to, ka mums ir lieliska tehnika, bāze, labi tehniskā servisa automobiļi. Esam strādājuši daudzus gadus un izdarījuši lielas investīcijas, lai šajā jomā justos kompetenti.

Atceros, kā pēc tam, kad no lietuviešu kolēģa pirms mūsu pirmās Dakaras bijām iegādājušies OSCar mašīnu, braucām pie Andra Dambja, lai noskaidrotu dažādus jautājumus, un toreiz es tiešām apskaudu viņa zināšanas un izpratni. Tagad – pēc piecām Dakarām – mēs zinām, ka arī paši kaut ko saprotam.

Jūs sacensībās piedalīsities ar speciālu būvētu pikapu. Kāpēc izvēlējāties šādu auto?

Ja atskatās uz manu un komandas pieredzi, bija laiks, kad centāmies izmantot dažādu tehniku, kaut ko būvējām saviem spēkiem. Bet pirms gadiem četriem, pieciem sapratām, ka, ciktāl runa ir par tehniku, Baltijā nav tā vieta, kur šajā jomā atrodamas pašas labākās smadzenes.

Efektīvāk ir strādāt ar tehniku, kas sevi jau ir pierādījusi, un pievērsties tam, kā uzlabot savas, savas komandas īpašību. Jēgpilnāk ir strādāt ar sporta mārketingu, piesaistīt budžetu utt.

Tāpēc mēs izturības sacensībām izmantojam Porsche 911 GT3, rallijā Subaru vai tagad R5 klases Škoda Fabia. Tie ir spēkrati, kas neprasa domāt, kā tos padarīt vēl ātrākus. Autosportā tehnika prasa milzīgas zināšanas, un, ja tu mēģināsi iegūt kompetenci arī šajā jomā, tev vienkārši nepaliks resursu, lai vienlīdz kvalitatīvi sagatavotu visus citus aspektus.

Tā mums parādījās arī Toyota Hilux, ko, ņemot vērā ieguldījumu un rezultāta attiecību, uzskatu par pašu gudrāko izvēli. Mūsu pirmo Hilux bija gatavojusi kompānija Overdrive, bet divus nākamos – ar ražotāja atbalstu – Toyota Gazoo Racing SA Dienvidāfrikā.

Arī nākamajā Dakarā piedalīsimies ar Gazoo Racing taisītu mašīnu. Tā gan nav jaunākās paaudzes tehnika, jo kompānija nenovērtēja savas iespējas laikus to piegādāt, bet iepriekšējo bijām pārdevuši, taču šis 2013. gada auto divus gadus kalpoja rūpnīcas komandā.

Jūs jau ilgāku laiku sadarbojaties ar Toyota. Kā izpaužas šī partnerība?

Mēs ar Toyota Baltic, reģionālo importētāju, sadarbojamies jau trešo gadu, un šobrīd esmu japāņu zīmola vēstnieks Lietuvā. Toyota ir pirktākā marka Lietuvā, un domāju, ka tas, ko darām ar Dakaras programmu, ļoti palīdz.

Piemēram, pašlaik notiek ļoti liela kampaņa “Benedikts izvēlas Toyota hibrīdu”, jo 98% Lietuvas iedzīvotāju zina, kas ir un ar ko nodarbojas Benedikts Vanagas. Domāju, tas apliecina, ka zinām, kā veidot sporta mārketingu un ka tas lieliski darbojas.

Līdz nākamajai Dakarai ir atlikuši vien apmēram trīs mēneši. Ar kādām ambīcijām turp dosities šoreiz?

Taisoties uz Dakaru pirmoreiz, teicu, ka mums jābūt starp 25 ātrākajiem, taču mēs pat īsti nesapratām, kur iesaistāmies. Tagad ir daudz savādāk – mums ir ļoti laba komanda, ar ko kopā var daudz sasniegt, tāpēc noteikti nebrauksim vienkārši finišēt, bet cīnīties par augstu rezultātu.

Par ambīcijām vai konkrētiem mērķiem varēs runāt tad, kad būs publicēts pilns dalībnieku saraksts. Es, protams, nojaušu, kāds tas būs, bet mēs esam labi sagatavojušies un domāju, ka pat ar vecāku mašīnu būsim ātri.

Galu galā mums par labu runā 1. vieta 2015. gadā, un vienā no posmiem togad uzrādījām ceturto ātrāko rezultātu. Tā ka kārtīgi strādāsim un darīsim visu, lai iepriecinātu skatītājus, kas mums sekos no Baltijas.

Cik reāli ir pacīnīties ar pašām spēcīgākajām komandām, piemēram, Peugeot?

Es domāju, ka izredzes pacīnīties ir, taču uzvarēt rūpnīcas komandu nav iespējams, jo šīm komandām piemīt īpaša kompetence, un runa nav tikai par naudu. Tām ir izcili piloti, inženieri, automobiļi, loģistika – pat trasē. Respektīvi, iespēja pārspēt ir, bet tikai teorētiski.

Jā, mēs varam būt ātri vienu dienu, taču distance ir 10 000 km, no tiem gandrīz puse ātrumposmi. Tev ir jābūt ātram ik kilometrā. Es zinu, kas jāizdara, lai uzvarētu, bet tam nepieciešami citi resursi. Lai vai kā, mēs cīnīsimies!

Paldies par sarunu, turēsim īkšķus, lai viss izdodas!

Karstākie piedāvājumi auto tirgū! Nepalaid garām iespēju ietaupīt...

Apskati What Car? sludinājumus šeit!